jautāja:
I. 3/20/2010 8:46:41 PM
Sveicināti!
Jūsu mājaslapas jautājumu un atbilžu vidū atradu vienu, kas gluži kā
rakstīta uz manu jautājumu un atbildēta man. Runa ir par vēstuli, ko
rakstījusi Kāda 2009. 5.septembrī - par to, ka nav ģimenes.
Arī man jau ir 35 gadi, arī man nav ģimenes, arī es uzdodu tos pašus
jautājumus, ko uzdeva Kāda - par piepildījumu, dzīves jēgu utt. Vienīgā
atšķirība, ka man NEKAD nav bijušas attiecības ar vīrieti. Varbūt
neticēsiet, bet fakts.. Man vienmēr apkārt ir bijis daudz labu draugu
un domubiedru, bet Īsto draugu, diemžēl, neesmu satikusi. Esmu
konsultējusies ar psihologu, apspriežot parastos jautājumus, piem.,
ģimenes ietekme, audzināšana utt., bet nekādu reālu palīdzību vai
derīgu padomu guvusi neesmu. Arī nekādu skaidri saredzamu iemeslu,
kāpēc es nevarētu izveidot attiecības, mēs neesam atraduši. Acīmredzot,
nav bijis lemts.
Man ir brīnišķīgi draugi, labs darbs, aktivitātes,
intereses. Tikai apkārt arvien biežāk no radiem un vecākiem nākas
dzirdēt mājienus par to, ka pēdējas laiks domāt par savu ģimeni un
bērniem; savā ziņā viņiem, protams, taisnība - bioloģiskais pulkstenis
un fizioloģija dara savu. Jā, arī sabiedrībā
valdošais jaunības kults mēdz būt sāpīgs. Bet nevar noliegt arī to, ka
arvien grūtāk ir uzturēt sevī optimismu, apzinoties, ka gadi iet un
priekšu, nevis atpakaļ. Es vienmēr esmu gribējusi būt jauna mamma
saviem bērniem.. lai viņiem skolā nejautā: vai tā ir tava vecmāmiņa..
Nu jau tas ir pavisam reāli iespējams..
Zinu, ka viss notiek īstajā brīdi, ka ejam dzīves skolā, ka viss nāk
mums par labu utt. Varētu kādu ar patiesu degsmi par to visu censties
pārliecināt, un man tas noteikti pat izdotos. Tikai savā dzīvē to
nespēju. Arvien biežāk atkal un atkal jautāju, nu kāpēc ir tā kā ir,
vai tiešām būs vientuļai ir mans Dieva lemtais ceļš, tad kāpēc es to
nespēju pieņemt, cik ilgu laiku man vajadzēs, lai to pieņemtu utt.
Reizēm cenšos par to nedomāt, dažreiz pat izdodas, bet tā ir iekšējās
balss apklusināšana ar varu. Neesmu mistiķe, lai gremdētos pārdabisku
lietu apcerē. Esmu dzīva sieviete ar miesu un asinīm, kas grib dzīvot
ne tikai kā veiksmīga sava darba un pienākumu veicēja.
Zinu, ka vajag turpināt ticēt, bet mana ticība sāk pagurt. Aiz tā
vienkāršā iemesla, ka ir grūti ticēt brīnumam, jo nu jau nākas atzīt,
ka manu vientulību likvidēt spētu tikai brīnums. Tas ir diezgan smags
pārbaudījums, no kura esmu nogurusi, sev pati apnikusi. Varbūt pietiks
gaidīt, ticēt un cerēt?
Zinu, ka Mīlestība nekad neatnāk par vēlu, bet tomēr - ir lietas, kas
dzīves ceļā piestāv jaunības gadiem. Vai ir iespējams piedzīvot prieka
un viegluma pilnas attiecības brieduma gados, ja nekas tāds nav noticis
līdz tam? Vai iespējams kaut kam "pārlekt pāri" savā attīstībā? Kaut ko
uzsākt tad, kad visam jau būtu jābūt attīstībā? Dēstīt tad, kad būtu
jau jāpļauj? Jā, noteikti tas viss iepējams, jo Dievam nekas nav
neiespējams! BET vai tas ir iespējams man? Manai ticībai tas viss ir
par grūtu..
Būšu priecīga, ja atbildēsiet.
Ar cieņu
I.
atbildēja: Tatjana un Irida
Dārgā, I., paldies par Jūsu jautājumu un atklātību!
Jūsu situācijā ir vairāki pozitīvi momenti. Viens no tiem ir tas, ka Jums vēl nav bijušas attiecības ar vīrieti, kas nozīmē, ka Jūsu dvēsele ir tīra, un, ka tad, kad satiksiet īsto cilvēku, Jums būs daudz vieglāk veidot attiecības, nekā, ja Jums būtu „bagāta” pieredze. Domāju, ka būtu jālepojas par šādas pieredzes trūkumu, neskatoties ne uz kādiem viedokļiem. Rodas priekšstats, ka esat atklāta pret sevi. Bieži gadās, ka, it kā pienākot laikam, cilvēki saiet kopā, īpaši neiedziļinoties, vai tas būs uz visu atlikušo mūžu vai vienkārši uz laiku. Lasot Jūsu pārdomas, radās iespaids, ka Jūs vēlaties savienot savu dzīvi ar vienu cilvēku un uz mūžu. Tā to arī ir paredzējis Dievs.
Dievam ir plāns par katru cilvēku, dažreiz to saredzēt ir viegli, dažreiz vajag laiku, lai to saprastu, un ne vienmēr šo plānu ir viegli pieņemt, pat tad, kad tas kļūst acīmredzams. Ja Jūs jūtat, ka ģimene ir Jūsu lielā vēlēšanās un aicinājums, tad lūdziet Dievam par to nepārtraukti un esiet gatava sadzirdēt to atbildi, kuru Viņš būs sagatavojis tieši Jums. No savas pieredzes varu ieteikt, ka, izsakot Dievam savas vēlēšanās, es droši zinu, ka Viņam tās ir svarīgas un ka Viņš katram Savam bērnam vēlas iedot to labāko, tāpēc sarunā ar Dievu vienmēr beigās pasaku, lai notiek, Kungs, Tava griba, un, ja tā nesakrīt ar manu, palīdzi man to saprast un pieņemt. Ja Jūs lūgsiet no visas sirds un bez mitēšanās, atbilde būs, jo Viņš pats mums ir apsolījis: „Klauvējiet, un jums taps atvērts. Lūdziet, un jums taps dots”. Ir labi paturēt prātā, ka Dievs mūs mīl vairāk, nekā mēs paši mākam mīlēt sevi, Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs, kas mūs neatstāj ne mirkli un katram vēl to labāko.
Atceros, vienā kristīgā raidījumā kāda sieviete, kurai bija ģimene un divi mazi puikas, novēlēja tiem, kas vēl gaida tikšanos ar savu otro pusīti, lai, kamēr ir laiks, tas tiktu izmantots pēc pilnas programmas. Viņa ieteica lasīt, iet un darboties, jo tad, kad būs ģimene, brīvā laika izmantošana būs stipri ierobežota.
Kad atkal atnāks šaubīgas domas un jautājumi, neļaujieties tām plūsmām, bet lūdziet un pateicieties par visu, ko Dievs ir darījis Jūsu dzīvē. Iedvesmai un stiprinājumam der atcerēties apustuļa Pāvila aicinājumu: „Vienmēr priecājieties, nepārtraukti lūdzieties, par visu pateicieties!”.
Lūgšanā par Jums,
Tatjana.
==========
Paskatīsimies apkārt! Gan uz vecāko paaudzi, kam karš atņēma mīļotos vīriešus un kas vienu cilvēku mehāniski nespēj aizvietot ar nākamo. Gan uz sievietēm, kas šķīrušās un vienas audzina bērnu(arī tas nebija viņu „plānā”), gan sievietēm, kas nav savu otro pusi sastapušas – kā Jūs.
Ko dara šīs sievietes, kā viņas dzīvo? Kāds ir viņu „Plāns B”?
Ar savu pirmo, labo plānu dzīvot visi mēs esam meistari, bet ja nu neizdodas? Varbūt arī mūsu lūgšanas nav bijušas pietiekami karstas vai arī – nu neesam kaut ko saskatījušas, kas mums blakus, jo ejam bēdīgas, galvu nokārušas?
Kristīgs cilvēks ir pateicīgs un saskata brīnumainas lietas, ko viņam Dievs devis. Un viņš ir arī radītājs un Mākslinieks, kas nevis patērē gatavu produktu, bet prot savā dzīvē ”radīt no nekā”. Un arī Varonis, kas pastāv arī ne ideālos apstākļos.
Lūgšana lai pavada katru dienu. Nevis dod man, bet kā es vēlētos, lai….
Un no sevis tikai varu pateikt, ka kādos 18 gados teicu sev: ja mani neviens neapprecēs, es tāpat vienu bērnu dzemdēšu. Tas bija mans plāns B, bet apprecējos un man ir trīs lieli bērni, kaut arī pēc 15 gadiem izšķīros. Un tāpēc man vajadzētu bēdāties?
Nožēlā pavadīts laiks zaudēts laiks ir. Palasiet, ko filozofs Mamardašvili raksta par Prustu. Veiksmi Jums un Dieva svētību, un vēl labāķ būtu ik rītu teikt: Dievs, svēti šo dienu!!!!
Irida
|
|
